Pirmās dzinējmedības jaunājā kolektīvā MK ''Lejasciņi'' un arī pirmais kuilītis dzinējmedībās. Otrais masts. Vieta diezgan pateicīga šaušanai, vienā pusē pļava ar retiem bērziem, otrā pusē slīkšņa, kur diez vai kāds zvērs dosies pāri. Domāju, ka ja nāks pa pļavas malu gar slīkšņu. Dzinēji sākt dzīt, masts jau pusē un dzirdu ka mežā salūžt kāds zariņš, bet liekas ļoti nenozīmīgi. Nepievēršu tam pārāk lielu uzmanību, bet tad jau ieknikšķas zariņš tuvāk pļavas malai. Kaut kam tur jābūt. Kamēr pagriežu galvu uz pļavas pusi ar acs kaktiņu pamanu kustību pļavas stūrī. Nāk viens melns kuilēns, pēc skata nav nekas liels. Nāk man tieši mutē un neredz mani. Lēnām ieplecoju savu IŽ-12, bet to kuilēns gan pamana un uzreiz apstājās un skatās uz mani. Notēmēju, bet nevar atrast vietu, kur šāut, krūtīm priekšā kaut kāds cinītis un redzu tikai galvu, kas tūlīt mani atšifrēs. Nodomāju, ka jāšauj un, tēmējot galvā, izšauju. Visas šīs pārdomas risinājās labi, ja 10 sekundes līdz pieņēmu lēmumu. Pēc šaviena kuilēns palecās un nokrita. Ātri pārlādēju un gaidīju, kas sekos, bet kuilēns jau bija atdevis dzīvību... Tikai tad sākās mandrāža un kājas trīcēja ne pa jokam. Smaids un prieks par veiksmīgo šāvienu neviltots, pārējo veču apsveikumi. Paldies Diānai, šaujiet garām!