Kā jau vienmēr pirms baura, arī šogad starp kolēģiem un medību kaimiņiem runājām, spriedām ko un kā medīsim un cita starpā tiku vedināts un domu -" ko tad atkal šausi kārtējo sudrabu, zelts jau tev ir - šogad vai nu zelts vai selekcijas bullis - "spīles" ". Apsolījos ar, bet lai tā labi solījumu izpildītu, pa mežu nodzīvojos visu septembri: redzēju daudz, piedzīvoju skaistu medaļnieku cīniņu klātienē, redzēju, iespējams, arī zeltu, bet... . Piedzīvoju arī, kā mainoties aktieriem, septembra lielā izrāde tuvojās izskaņai. Pēdējās 3-4 septembra dienas bauroja (vismaz mēģināja) praktiski tikai jaunie buļļi, parādījās arī pa kādai "spīlei", bet tā uzreiz jau vēl negribējās šaut - varbūt tomēr parādās kaut kas īpašs... . 1. oktobra vakars, pavēss, mierīgs laiks pēc saulainas dienas. Sēžu nokulta lauka malā ar domu, ka varbūt uz tuvējo ābeļdārzu atčāpos kāds āpsis vai jenots, briežus jau ar prātu esmu nolicis otrā plānā, lai gan iekšā kaut kas tirda- varbūt šoreiz. Ap septiņiem pie tālākās mežmalas parādās " spīle"- smukiem tumšiem ragiem, bet pamazs, gadi 5-6, arī attālums liels 350-400m, gaidu. Pēc brīža, kad jaunais jau kādu laiku virzījies gar lauka malu, parādās vēl viens - skatos optikā uz lielāko plielinājumu: ir spīles, bet stāja jau pavisam cita, un ragi tādi jocīgi paresni liekas- bišķi satraukums. Nojaušot, kur abi virzīsies, cenšos tikt tuvāk- sanāk, esmu ap 170-200m no buļļa, bet viņš cēli ieslīd mežā... . Satraukums, jo saprotu, ka aizgāja laba trofeja, piesēžu, gaidu. Minūtes 5-10, jau ceļos iešanai, mežmalā kustība- iznāk viņš, lēnām, ik uz soli apstājoties atgriežas uz lauka, esmu jau sagatavojies: merķelītis uz divkāja, bullis optikā. Kad pieeju pie jau mierīgi gulošā brieža, klātienē redzu, ko esmu nojautis skatoties optikā- ir labs... - sausā statistika : apkārtmērs zem kroņa 17,5; zem vidus žuburiem 19, rozes 26, garums 82, vidus žuburi 40; acu 39 .