Mans čoms nomedīja kuilīti kādas 15 minūtes pāri desmitiem, es pusvienpadsmitos. Laiks bija ideāls! Gandrīz bezvējš, putniņi apklusa un tad kā spoks klusi izslīdēja melns traips. Paskatījos ķīķerī- ir vieninieks. Tad sāka riet buks un šis atkal krūmos. Pēc minūtēm desmit skatos atkal kustība uz lauciņa kantes. Ieplecoju, skatos optikā kā šis paskrien, apstājas, paskrien, apstājas , paskrien , apstājas un bums- kvī....