Šogad pirmo reizi daudzmaz nopietni pievērsos zosu medībām. Laigan manas platības nav tās zosu iecienītākās, taču katru gadu ir lauks, kur ik pa laikam nosēža pa mazam bariņam. Izgatavoju mānekļus, ar svilpi rokā kādus 4 vakarus uz lauka nosēdeēju tukšā. Zosis lido, bet ļoti augstu. Pienāk kartējais vakars, esmu slēpnī, pamanu lauka otrā pusē kādu savicinām spārnus ... :) Protams iekšā viss nodreb, kā nu māku pūšu svilpē, taču neviens neatsaucas. Izlienu no krūma un lēnām soļoju klāt, iepriekš novērtēju vēja virzienu, lai daudzmaz būtu skaidrs, uz kuru pusi vajadzētu celties. Protams es vēl nezinu kam tuvojos, nogājis kādus 100m pamanu pirmo izslieto kalu, peč brīža vēl 2, 3 un 4 tajā brīdī viss tapa skaidrs - jau biju paņemts uz grauda. Turpināju lēnām iet zosīm garām, itkā nekas nebūtu noticis. Kad nonācu ~ 35 - 40m attālumā apstājos un sastingu, sastinga arī kakli. Pēc principa - "labāk zīle rokā ... ", izšāvu pa tuvāko, pacēlās vairs tikai 3, tad, ilgi nedomājot, nospiedu otru gaili, arī otra zoss nokrita turpat laukā.

Kā beigās noskaidrojās, tās ir jaunās baltpieres zosis, protams liels prieks un gandarījums par pirmajām...