Tas bija 23.janvāra vakars. Ārā -12. Aizgāju uz tornīti, zinot, ka uz barotavu aktīvi nāk staltie un sivēnu bariņš. Zinu, nāk arī smuks veprītis, bet nepastāvīgi. Divas reizes esmu ar viņu ticies, un abas reizes ruksis bija gudrāks un uzmanīgāks par mani. Labi! Kā būs, tā būs. Mežā klusums. Mēness jau augšā spoži spīd. Barotava ir kā uz delnas. Atskan šāviens, zzz zzz.. atnāk sms. „Kuilis gar zemi”. Pasmaidu un aizsūtu apsveikumus. No aukstuma nokratos, nolieku telefonu, un ieņemu ērtu pozu. Krik.. krik krak. „ahaa.. tomēr man ar kautkas nāk..” : nodomāju. Nāk ļoti aktīvi un skaļi. Pat ļoti skaļi. Pirmā doma, ka tas ir staltais ar dimanta vērtiem ragiem, kurš nevar izlauzties cauri krūmiem. :D Gaidu.. pienāk pie lauka malas un apklust. Barotava atrodas tieši pretī. Dzīvnieks atrodas vairāk pa kreisi. Vējš pūš no labās uz kreiso pusi, bet neķer viņu. 10 min kapa klusuma. Sāk kustēties pa labi, (pret vēju), bet uz lauka nenāk. Sapratu, ka kuiļuks. Pret barotavu ir iemīta zvēru taka, tur arī nāks ārā (domas galvā). Aiziet garām. Dzirdu krakšķus jau stipri pa labi. Apklust. 20 minūtes nekādu trokšņu. Nedaudz sabēdājies, turpinu gaidīt. Pēkšņi dzirdu, ka no muguras lieliem soļiem kāds no večiem nāk pie manis pa manis iemīto taku. Neskatos. Pienāk kādus 10 metrus no torņa un apklust. 100 domas galvā - kurš? Kāda velna pēc? Vai tiešām kaut kas tāds noticis, ka jānāk pie manis?? Ļoti lēnām griežu galvu atpakaļ. JEBIOO BECIŅAS!!! TAS TAK IR VIŅŠ, MANS DRAUGS!! Ruksis stāv manis iemītā vagā un baltu aci lūr uz torni. Asinīs ieplūst litrs adrenalīna. Viss sāk vārīties.. elpa paliek smaga.. trūkst gaisa. :D:D:D saprotu, ja es tā elpošu, kuilis tūlīt būs prom. Pieņemu lēmumu aizturēt elpu. Neelpoju, kuilis stāv, palieku zils no gaisa trūkuma, kuilis stāv, iesnas tek pa visu ģīmi, acis jau lien ārā no orbītām, bet neelpoju kuilis pastāvēja vel nedaudz un riksītī ieskrien mežā. Smagi un ilgi izelpoju. Ievelku dzestro gaisu un gaidu, kas būs. Atkal 15 minūtes pilnīga klusuma. Adrenalīns pamazām sāk atlaist. Opāa!! Rekur slīd ēna starp retajiem bērziņiem, aiziet līdz zvēru iemītai takai, par kuru jau minēju, un bez jebkādām šaubām nāk ārā. Ierocis jau gatavībā. Krustiņš seko līdzi kuiļa katrai kustībai. Nu nu nu.... nee tomēr nē.. lai nostājās labāk.. ir!!! Meža klusums tiek pārtraukts.. spēlē iesaistās 12g smagā, lapua ekspansīvā lode. Pakt! Ir atsitiens, bet kuilis prom. Nu ko? Spēle galā, bet par spēles iznākumu zin tikai Diāna. :) nogaidu, un eju. Ir asinis. Tas ir labi, bet nav rādītājs. Asiņu vairāk. Parādās smaids. 30m noeju un redzu.... Urāaa te viņš ir kritis un gulējis, bet kuiļa ta nav! :D vel 20 metri un sākās biezoknis. Viens pats neriskēju. Var būt kuilis vel izdomā pēdējo trumpi mest ārā. Aizbraucu uz bāzi, dzerot kafiju, izstāstu. Dodamies ar kaujas biedriem lūkot. Galu galā pēc 80m kuilis nogūlies zem egles, pagriezies pret savām pēdām, mani nesagaidīja. Atrodot, Diāna jau bija uzlikusi egles zaru uz kuiļa (redzams bildē). Paldies, ja izlasījāt. Šaujat garām.