17.septembra rīts izvērtās negaidīts. Vēl tumsā izkāpju no auto. Saprotu, ka šajā rītā aktīvi bauro uz lauka, kuru, pateicoties vēja virzienam, būtu ērti novērot no medību torņa kalna galā. Līdz tornim tieku bez manis iztraucētām stirnām, kuras arī pēdējā laikā netika manītas. Migla sāk izklīst, kļūst gaišāks un laimīgā buļļa ganāmpulks izaug līdz 20 govīm. Pats bullis ar knapiem sudraba ragiem. Par medīšanu pat nedomāju, atbalstu binokli uz palodzes un mēģinu noteikt ragu vērti.Ap 6:30 pēkšņi pamanu uz manu pusi skrienošu dzīvnieku, kurš tuvojoties binoklī kļūst neganti liels, saprotu - vilks! Cik vien klusi varu lieku malā binokli, ņemu torņa stūrī iestutēto karabīni, stobrs pa logu ārā ir ātri, bet ķerot vilku optikā saprotu, ka vajadzētu noņemt arī optikas vāciņus :D. Tas tik klusi vairs neizdodas un vilks, kurš tikko bija metros 50 mūk atpakaļ uz mežu.. Pa jau citu logu sasteigts šāviens pa skrienošu medījumu, atsitiens ir, vilks apmet vairākus kūleņus un turpina ceļu mežā.. Neskatoties uz šāvienu briežu bars nelikās traucēts un uz lauka pavadīja vēl labu laiku, pēc pāris stundām vilku paps pa asinspēdu tiek uzmeklēts (par ko liels paldies Ainaram!).. un Diānai... :)