Nomedīts 13.09.2013. pulkst. 06:50 m/k "Poriņi" Skrundas nov.

3:00 dodos uz mežu, pieturu vienā vietā, kur jau ir dzirdētas varenās auru skaņas. Nogaidu līdz 4:00 viens intensīvi auro, bet pie kaimiņiem. Izdomāju, ka jāmaina vieta un aizlaižu pa meža celiņu dziļāk iekšā meža masīvā. Apturu auto krustojumā, kur stiga šķērso ceļu. Domāju, kamēr vis nomierinās no mana brauciena pasēdēšu 20 min mašīnā. Nav pagājušas 10 min, kad es izdzirdu it kā ieaurojamies bulli - pie sevis nodomāju, ka man noteikti izliekas, jo dikti gribās jau dzirdēt šīs skaņas. Pēc neilga laika atkal izdzirdu, nolemju jāatver auto durvis. Atveru durvis un pēc mirkļa netālu no manas mašīnas ieaurojas atkal, nu jau sirds sāk sist daudz ātrāk, miegs arī jau atkāpies. Lecu ārā no mašīnas un sāku baudīt varenās skaņas visā pilnībā. Pēc min desmit esmu konstatējis, ka esmu iebraucis ar mašīnu pašā epicentrā, jo ap mani auro astoņi brieža buļļi - cits tuvāk, cits tālāk, bet bauda neaprakstāma. No manis no stigas krustojuma atrodas cirsma, tajā auro divi, aiz cirsmas vēl viens- sirds saka ka tiem ir jāliek miers, lai puiši izklaidējas. Tā es klausos un baudu šo skaistumu līdz jau ir pienāci austoš rīts- tumsa pamazām sāk atkāpties. Ņemu savu sabiedrotos CZ 550, binokli un brieža tauri, kuru jau trīs gadus nēsāju līdz, bet tā riktīgi nemāku izmantot- vairāk aizbaidu nekā pievilinu, bet jāmācās, un dodos pa meža celiņu tālāk ar kājām, jo dzirdu, ka tālāk arī viens ieaurojas un zinu, ka tur ir cirsmiņa, kuru apskauj retinātas priedes- ļoti labi var tālu redzēt. Eju, eju un mans bullis ir tā kā apklusis, jau pie sevis sāku nožēlot, ka izvēlējos šo nevis tos tai cirsmā pie stigas, tā lamājoties klusumā uz sevi pēkšņi izdzirdu tik tuvu kādus metrus 80 ieaurojamies manu bulli, kuru esmu izvēlējies piemānīt. Saprotu, ka esmu nedaudz pa šo meža celiņu aizgājis bullim garām, pametu kādus 50 metrus atpakaļ un pa retajām priedēm lavos klāt. Šis ieaurojas un liekas, ka ir tepat, metu binokli pie acīm, bet miglā neko neredzu, lavos tuvāk un vairākkārtīgi iekrītot zirnekļa izvītajās lamatās. Tad dzirdu kā zari lūzt no buļļa soļiem un tad binoklī ieraugu ragaini- sirds sāk sisties kā negudra, ka gandrīz binoklis izkrīt no rokām, bet pie sevis nodomāju, ka jāsaņem sevi rokās, ko arī sekmīgi izdaru un sāku vērot šo bulli, lai konstatētu kāds tad viņš ir. Miglā tā lieta neiet tik viegli, ragi ir, bet kādi nevaru pateikt. Vērojot bulli ieraugu, kad viņam līdzās skraidelē gotele, lēnām pieeju pa retajām priedēm nedaudz tuvāk, ir jau palicis gaišāks un migla arī tāda mainīga tad biezāka, tad plānāka, bet beidzot esmu konstatējis, ka šim bullim kronī ir spīles- tātad medījams. Lieku binokli pie malas un noņemu no pleca karabīni un piespiežos pie tuvākās priedes un ņemu bulli krustā kādi metri 70-80 - izelpa, ieelpa atskan šāviens mans bullis aizskrien. Gaidu un klausos, kas notiek. Dzirdu lūzt zari un apklust, tad pagaidu vēl 5 min un dodos uz šāviena vietu, kad pēkšņi cirsmas otrajā galā pamanu brieža siluetu skatos binoklī- tā ir govs. Labi turpinu iet uz šāviena vietu, esmu tur kur bija bullis, jo ir jūtama smarža ar ko iesmaržinās buļļi. Meklēju asinis- nekā, eju uz to vietu, kur dzirdēju lūztošos zaru skaņas un pēc metriem 30-40 ieraugu guļam aurotāju. Prieks pārņem mani, skaļi pasakos Diānai par šo skaisto rītu un visām šīm fantastiskajām emocijām, paldies viņai.

Baudiet šo lielisko auru laiku un ne spalviņas.