Eeeee vecīt, neviens ventiš šitā nelauž valodu! Šitā varētu runāt kāds Joske no Skroderdienām! Un tā anekdote arī "ar bārdu", vāja kopija no amerikāņiem :))))
viens krievu armijas hīts :) nez kur izraku un pārtulkoju aiz neko darīt :)
70. gadi. Maza pilsētiņa ar numuru nosaukuma vietā kaut kur bezgalīgajās Kazahijas stepēs. Puse iedzīvotāju – civilisti, otra puse – armijnieki. Valda garlaicība līdz zaļiem velniņiem. Viena no nedaudzajām izklaidēm ir saigu medības. Toreiz vēl saigas nebija tā izšautas kā pašlaik un milzīgiem bariem ganījās apkaimē. Saigas medīja savrup, tas ir, civilisti un armijnieki atsevišķi. Starp viņiem pastāvēja kaut kas līdzīgs nerakstītām sacensībām. Civilisti medībās lietoja „bobi” bez jumta, bet armijnieku tehnika, saprotams, bija stipri varenāka un daudzveidīgāka. Izbrauca naktī. Sameklēja saigu baru. Ieslēdza tālās gaismas un dzina baru sev pa priekšu, pa tam lāgam šaujot, cik jaudas. Dabiski, rituāls nostrādāts līdz pat sīkumiem. Izbraukšana (parasti piektdienā). Apstāšanās. Iedzeršana. Apstāšanās. Iedzeršana. Mednieku stāsti. Iedzeršana. Iedzeršana… Ja spēki vēl bija, tad medīja tai pašā vakarā, ja ne, tad atlika līdz rītam, niekojoties ar aliņiem. Tajā vakarā spēku bija atlicis daudz… Tālāk notikušo vislabāk aplūkot skaidrā prātā, vispirms no civilistu, bet pēc tam no armijnieku viedokļa.
Civilistu versija. Beigu beigās visā tika vainots „bobja” šoferis, kurš bija pats skaidrākais, jo izlaida katru otro glāzīti – „es-s-s tak pie stū-ū-ūres!” Līdz noteiktam brīdim viss norisinājās normāli. Atrada saigu baru. Sāka dzīt. Sāka šaut. Šāvienu dārdoņa, lamāšanās, jociņi, nagu dunoņa, mēkšķēšana… Te pēkšņi saigu bars mūkot sāk šķirties uz pusēm, acīmredzami apliecot kaut ko masīvu. Taču visiem viss pie vienas vietas. Jau šauj uz visām pusēm. Pēkšņi vienā no retajiem klusuma mirkļiem kaut kur priekšā atskan bļāvieni: „….. ……, …….!!! Pielādēt!!!” Lukturu gaismā dažu desmitu metru attālumā parādās tanks, kura tornis lēnām griežas „bobja” virzienā, griežot acīs ar jaudīga prožektora gaismu. Pēkšņi „bobis” grambās salecas un sagriežas sānis, tādā veidā izglābjoties, jo nojauc tankistiem tēmēšanu, un 125 mm kalibra šāviņš nosvilpj garām…
Armijnieku versija. Atbrauc garnizona pārbaude. Štāba pulkvedim patīkamu iespaidu pastiprināšanai nolemj komisāra pavadībā noorganizēt medības. Garnizona vadība, nebūdama sīkumaina, piešķir T-72 un pati ņem dzīvu dalību pasākumā. Vakarā visi dodas ceļā. Kaujas mašīnas apkalpe – abi štāba virsnieki, garnizona komandieris un komisārs, plus vēl tanka vadītājs. Armijas cienīgs vēriens. Mašīna paraugdemonstrējumu cienīgā kārtībā un pilnā kaujas gatavībā – pilns munīcijas komplekts un pāris kastes ar „degvielu”. Pēc izkustēšanās no vietas pienākas apmazgāt veiksmīgu iesākumu. Kontrolkārta no ložmetēja ar sekojošu atzīmēšanu. Kontrolšāviens ar lielgabalu – vēl pa mēriņam katram. Vienā brīdī štāba pulkvedis izlemj mazliet paelpot svaigu gaisu. Pārējie četratā nolaiž viņu zemē no tanka bruņām, piesakot izšaut no pistoles, kad viss būs cauri. Tātad pulkvedis pabeidz iesākto un jau sniedzas pēc pistoles maksts. Te pēkšņi viņš ierauga saigu baru, kas prožektoru staru pavadībā nesas viņam taisni virsū, un dzird ložu svilpoņu, kas apkārt triecas tanka bruņās. Kā pierasts, viņš metas augšā uz tanka torņa un auro: „…… ….., ….!!! Pielādēt!!!”
Neilgi pēc šāviena mazliet apjukusī priekšniecība saklausa piesardzīgu klauvēšanu pa tanka bruņām. Tanka vadītājam tiek pavēlēts novērtēt situāciju. Vadītājs pabāž galvu no lūkas un redz savā priekšā cilvēku ar paceltām rokām, bet vēl četri sagūluši turpat tuvumā.
Vadītājs:
- Kas tu tāds!
Cilvēks:
- ….. ….., …..!!! Jums jumts aizbraucis, vai, ka šaujat pa savējiem??!!
Izlīda. Noskaidroja. Atzīmēja… Atcerējās par „bobja” šoferi. Deva kārtu ar trasējošām lodēm. Pēc tam pāris reizes no raķešpistoles. Gaidīdami iedzēra. Dalījās iespaidos par medībām. Stundas laikā neviens neatnāca. Sāka meklēt. Pēc stundām trim atrada kādā grāvī. Mēģinot tuvoties, sāka trakot. Izteicās necenzēti. Draudēja dzīvs nepadoties. Ielēja glāzi un pagāja nostāk. Iedzēra un nomierinājās. Līdz nākamajām medībām…
2 mednieki sēž tornī vienam bise otram binoklis..
tam kam binoklis prasa kas notiktu ja tu redzētu savu sievu ar kaimiņu tagad kopā.
tam kam bise saka ar sievai iešautu galvā un kaimiņam atāutu olas...
tas ar binokli saka tagad tu to vari izdarīt visu ar vienu šāvienu :D :D :D
Kāpēc latvieši ir vislabākie pasaulē!?!
...jo latvietis ēd poļu ābolus, dzer igauņu pienu, iepērkas lietuviešu veikalos un ļoti lepojas ar savām latviskajām tradīcijām.
...jo pie mums, Latvijā, cilvēki pārvietojas pa aizvakardienas ceļiem ar vakardienas auto, ar rītdienas ātrumu.
...jo mums vienīgajiem ir ceļa zīme «Uzmanību - cūkas!».
...jo pie mums par «zebru» sauc gājēju pārbrauktuves.
...jo Latvijā nav tādas vietas, uz kuru būtu jābrauc ilgāk par trimstundām, izņemot no viena Rīgas gala līdz otram.
...jo Latvijā tu bremzē satiksmi, braucot ar maksimāli atļauto braukšanas ātrumu.
...jo, braucot pa pretējo braukšanas joslu, kāds var ietriekties tavas mašīnas aizmugurē.
...jo tikai pie mums garantijas laiks tosterim ir ilgāks nekā jaunbūvei.
...jo Latvijas valsts svētkos alkohola patēriņš mērāms spaiņos.
...jo mums ir Preiļu «dzidrais», kurš ir tik labs, ka cilvēki labāk mirst nekā atklāj vietu, kur to var iegādāties.
...jo valstij naudas pietiek tikai lielajām algām, mazajām ne.
...jo tūristiem, ierodoties Rīgā ar vilcienu, liekas, ka viņi atrodas pilsētā ar nosaukumu Origo.
Un vēl....
...jo latviešu valodā neviens nelamājas. Tam mums ir krievu valoda.
...jo meklējot darbu, svarīgāk ir zināt svešvalodu, nevis valsts valodu.
...jo Latvijā cilvēki vispirms domā un tikai tad neko nedara.
...jo mēs pat no kaņepēm protam uztaisīt sviestu.
...jo pie mums topošais darba devējs vispirms apskatīs tavu profilu «draugos» un tikai pēc tam izlasīs tavu CV.
...jo mēs dzīvojam pasaulē visneatkarīgākajā vietā, jo no tās nav atkarīgs nekas nevienā lietā.
...jo mēs varam dzīvot divreiz sliktāk par igauņiem, bet izsmiet viņus divreiz vairāk.
...jo centrālo apkuri pieslēdz tikai tad, kad puse Latvijas ir saaukstējušies.
...jo mums būs koncertzāle kā Ņujorkā, bet bērnu slimnīcas - kā Somālijā.
...jo mūsu nacionālais augs ir latvānis.
Ģimene sēž pie vakariņu galda. Dēls jautā tēvam:
“Tēti, cik veidu krūtis tu vari nosaukt?? ”
Tēvs izbrīnīts, manāmi šokēts par jautājumu atbild: “Nu vispār ir 3 veidu krūtis. Sievietēm viņu 20 gados krūtis ir kā melones - apaļas un tvirtas. Savos 30-40 gados krūtis ir kā bumbieri - joprojām jaukas, bet nedaudz nokarājas. Pēc 50 tās ir kā sīpoli.”
Dēls: “Kā sīpoli??? ”
Tēvs: “Jā, kā sīpoli - tu tās redzi, bet tev no tām nāk raudiens.”
Māte un meita ir sašutušas, un meita tūdaļ jautā mātei: “Mammu, cik veida “draudziņus” tu zini??”
Māte pārsteigta, bet smaidot saka: “Nu… vīrieši iziet cauri trīs fāzēm. Viņiem 20 gados loceklis ir kā ozols - varens un spēcīgs. Viņu 30-40 gados kā bērzs - lokans bet izturīgs. Pēc 50 gadiem tas ir kā ziemassvētku egle.”
Meita: “Kā Z-svētku egle??? ”
Māte: “Nu jā, mīļā. Tas ir beigts un olas kalpo vien kā dekorācija.”....................
Aprīkojums: Blaser R93 270WSM, Rem .223 Swarovski Z6i 3-18x50 BT; Blaser BBF 97 30-06/12 Swarovski Z6i 1-6x24; uzlabota Walther G22 22LR 3-9x50, Leica CRF1200Y talummers un Swarovski EL 10x42 binoklitis.
Medību trofejas: 14
19.02.2009. 16:02
Dakotas indiāņu gudrība vēsta: “Ja tu atklāj, ka jāj uz beigta zirga, kāp nost.”
Taču Latvijas valdība šādā situācijā izvēlas citas stratēģijas:
- Mēs iegādājamies pātagu;
- Mēs mainām jātnieku;
- Mēs sakām: “Šādi mēs ar zirgu esam jājuši vienmēr”;
- Mēs izveidojam darba grupu, lai analizētu zirgu;
- Mēs braucam komandējumos uz citām valstīm, lai analizētu, kā tur jāj ar beigtiem zirgiem;
- Mēs izveidojam īpašu uzdevumu vienību, lai beigto zirgu atdzīvinātu;
- Mēs pievienojam treniņ vienību, lai mācītos labāk jāt;
- Mēs mainām kritērijus, kas nosaka, vai zirgs ir beigts;
- Mēs apvienojam vairākus beigtus zirgus, lai tie kļūtu ātrāki;
- Mēs izveidojam kvalitātes darba grupu, lai atrastu izmantojumu beigtiem zirgiem;
- Mēs paaugstinām beigtu zirgu jāšanas kvalitātes standartus;
- Mēs salīdzinām dažādi beigtus zirgus;
- Mēs meklējam cilvēkus ārpusē, lai viņi jātu;
- Mēs paziņojam: “Neviens zirgs nevar būt tik beigts, ka ar to vairs nevarētu jāt”;
- Mēs piešķiram papildu līdzekļus zirga jaudas palielināšanai;
- Mēs veicam pētījumu, lai redzētu, vai ir pieejami lētāki konsultanti;
- Mēs iepērkam kaut ko, kas liek beigtiem zirgiem skriet ātrāk;
- Mēs paziņojam, ka mūsu zirgs ir “labāk, ātrāk un lētāk” beigts;
- Mēs ierīkojam neatkarīgu izmaksu posteni beigtiem zirgiem
Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es :)
- Un zini, kam šo rakstu pārsūtīsi....
P.S. Cerams, ka te rakstītais atsauca atmiņā patīkamos brīžus.
70. gadi. Maza pilsētiņa ar numuru nosaukuma vietā kaut kur bezgalīgajās Kazahijas stepēs. Puse iedzīvotāju – civilisti, otra puse – armijnieki. Valda garlaicība līdz zaļiem velniņiem. Viena no nedaudzajām izklaidēm ir saigu medības. Toreiz vēl saigas nebija tā izšautas kā pašlaik un milzīgiem bariem ganījās apkaimē. Saigas medīja savrup, tas ir, civilisti un armijnieki atsevišķi. Starp viņiem pastāvēja kaut kas līdzīgs nerakstītām sacensībām. Civilisti medībās lietoja „bobi” bez jumta, bet armijnieku tehnika, saprotams, bija stipri varenāka un daudzveidīgāka. Izbrauca naktī. Sameklēja saigu baru. Ieslēdza tālās gaismas un dzina baru sev pa priekšu, pa tam lāgam šaujot, cik jaudas. Dabiski, rituāls nostrādāts līdz pat sīkumiem. Izbraukšana (parasti piektdienā). Apstāšanās. Iedzeršana. Apstāšanās. Iedzeršana. Mednieku stāsti. Iedzeršana. Iedzeršana… Ja spēki vēl bija, tad medīja tai pašā vakarā, ja ne, tad atlika līdz rītam, niekojoties ar aliņiem. Tajā vakarā spēku bija atlicis daudz… Tālāk notikušo vislabāk aplūkot skaidrā prātā, vispirms no civilistu, bet pēc tam no armijnieku viedokļa.
Civilistu versija. Beigu beigās visā tika vainots „bobja” šoferis, kurš bija pats skaidrākais, jo izlaida katru otro glāzīti – „es-s-s tak pie stū-ū-ūres!” Līdz noteiktam brīdim viss norisinājās normāli. Atrada saigu baru. Sāka dzīt. Sāka šaut. Šāvienu dārdoņa, lamāšanās, jociņi, nagu dunoņa, mēkšķēšana… Te pēkšņi saigu bars mūkot sāk šķirties uz pusēm, acīmredzami apliecot kaut ko masīvu. Taču visiem viss pie vienas vietas. Jau šauj uz visām pusēm. Pēkšņi vienā no retajiem klusuma mirkļiem kaut kur priekšā atskan bļāvieni: „….. ……, …….!!! Pielādēt!!!” Lukturu gaismā dažu desmitu metru attālumā parādās tanks, kura tornis lēnām griežas „bobja” virzienā, griežot acīs ar jaudīga prožektora gaismu. Pēkšņi „bobis” grambās salecas un sagriežas sānis, tādā veidā izglābjoties, jo nojauc tankistiem tēmēšanu, un 125 mm kalibra šāviņš nosvilpj garām…
Armijnieku versija. Atbrauc garnizona pārbaude. Štāba pulkvedim patīkamu iespaidu pastiprināšanai nolemj komisāra pavadībā noorganizēt medības. Garnizona vadība, nebūdama sīkumaina, piešķir T-72 un pati ņem dzīvu dalību pasākumā. Vakarā visi dodas ceļā. Kaujas mašīnas apkalpe – abi štāba virsnieki, garnizona komandieris un komisārs, plus vēl tanka vadītājs. Armijas cienīgs vēriens. Mašīna paraugdemonstrējumu cienīgā kārtībā un pilnā kaujas gatavībā – pilns munīcijas komplekts un pāris kastes ar „degvielu”. Pēc izkustēšanās no vietas pienākas apmazgāt veiksmīgu iesākumu. Kontrolkārta no ložmetēja ar sekojošu atzīmēšanu. Kontrolšāviens ar lielgabalu – vēl pa mēriņam katram. Vienā brīdī štāba pulkvedis izlemj mazliet paelpot svaigu gaisu. Pārējie četratā nolaiž viņu zemē no tanka bruņām, piesakot izšaut no pistoles, kad viss būs cauri. Tātad pulkvedis pabeidz iesākto un jau sniedzas pēc pistoles maksts. Te pēkšņi viņš ierauga saigu baru, kas prožektoru staru pavadībā nesas viņam taisni virsū, un dzird ložu svilpoņu, kas apkārt triecas tanka bruņās. Kā pierasts, viņš metas augšā uz tanka torņa un auro: „…… ….., ….!!! Pielādēt!!!”
Neilgi pēc šāviena mazliet apjukusī priekšniecība saklausa piesardzīgu klauvēšanu pa tanka bruņām. Tanka vadītājam tiek pavēlēts novērtēt situāciju. Vadītājs pabāž galvu no lūkas un redz savā priekšā cilvēku ar paceltām rokām, bet vēl četri sagūluši turpat tuvumā.
Vadītājs:
- Kas tu tāds!
Cilvēks:
- ….. ….., …..!!! Jums jumts aizbraucis, vai, ka šaujat pa savējiem??!!
Izlīda. Noskaidroja. Atzīmēja… Atcerējās par „bobja” šoferi. Deva kārtu ar trasējošām lodēm. Pēc tam pāris reizes no raķešpistoles. Gaidīdami iedzēra. Dalījās iespaidos par medībām. Stundas laikā neviens neatnāca. Sāka meklēt. Pēc stundām trim atrada kādā grāvī. Mēģinot tuvoties, sāka trakot. Izteicās necenzēti. Draudēja dzīvs nepadoties. Ielēja glāzi un pagāja nostāk. Iedzēra un nomierinājās. Līdz nākamajām medībām…
tam kam binoklis prasa kas notiktu ja tu redzētu savu sievu ar kaimiņu tagad kopā.
tam kam bise saka ar sievai iešautu galvā un kaimiņam atāutu olas...
tas ar binokli saka tagad tu to vari izdarīt visu ar vienu šāvienu :D :D :D
Tiem, kas nesaprot angliski:
Vegjetaarietis - sens indianju vaards, kas noziimee, "slikts mednieks"
...jo latvietis ēd poļu ābolus, dzer igauņu pienu, iepērkas lietuviešu veikalos un ļoti lepojas ar savām latviskajām tradīcijām.
...jo pie mums, Latvijā, cilvēki pārvietojas pa aizvakardienas ceļiem ar vakardienas auto, ar rītdienas ātrumu.
...jo mums vienīgajiem ir ceļa zīme «Uzmanību - cūkas!».
...jo pie mums par «zebru» sauc gājēju pārbrauktuves.
...jo Latvijā nav tādas vietas, uz kuru būtu jābrauc ilgāk par trimstundām, izņemot no viena Rīgas gala līdz otram.
...jo Latvijā tu bremzē satiksmi, braucot ar maksimāli atļauto braukšanas ātrumu.
...jo, braucot pa pretējo braukšanas joslu, kāds var ietriekties tavas mašīnas aizmugurē.
...jo tikai pie mums garantijas laiks tosterim ir ilgāks nekā jaunbūvei.
...jo Latvijas valsts svētkos alkohola patēriņš mērāms spaiņos.
...jo mums ir Preiļu «dzidrais», kurš ir tik labs, ka cilvēki labāk mirst nekā atklāj vietu, kur to var iegādāties.
...jo valstij naudas pietiek tikai lielajām algām, mazajām ne.
...jo tūristiem, ierodoties Rīgā ar vilcienu, liekas, ka viņi atrodas pilsētā ar nosaukumu Origo.
Un vēl....
...jo latviešu valodā neviens nelamājas. Tam mums ir krievu valoda.
...jo meklējot darbu, svarīgāk ir zināt svešvalodu, nevis valsts valodu.
...jo Latvijā cilvēki vispirms domā un tikai tad neko nedara.
...jo mēs pat no kaņepēm protam uztaisīt sviestu.
...jo pie mums topošais darba devējs vispirms apskatīs tavu profilu «draugos» un tikai pēc tam izlasīs tavu CV.
...jo mēs dzīvojam pasaulē visneatkarīgākajā vietā, jo no tās nav atkarīgs nekas nevienā lietā.
...jo mēs varam dzīvot divreiz sliktāk par igauņiem, bet izsmiet viņus divreiz vairāk.
...jo centrālo apkuri pieslēdz tikai tad, kad puse Latvijas ir saaukstējušies.
...jo mums būs koncertzāle kā Ņujorkā, bet bērnu slimnīcas - kā Somālijā.
...jo mūsu nacionālais augs ir latvānis.
“Tēti, cik veidu krūtis tu vari nosaukt?? ”
Tēvs izbrīnīts, manāmi šokēts par jautājumu atbild: “Nu vispār ir 3 veidu krūtis. Sievietēm viņu 20 gados krūtis ir kā melones - apaļas un tvirtas. Savos 30-40 gados krūtis ir kā bumbieri - joprojām jaukas, bet nedaudz nokarājas. Pēc 50 tās ir kā sīpoli.”
Dēls: “Kā sīpoli??? ”
Tēvs: “Jā, kā sīpoli - tu tās redzi, bet tev no tām nāk raudiens.”
Māte un meita ir sašutušas, un meita tūdaļ jautā mātei: “Mammu, cik veida “draudziņus” tu zini??”
Māte pārsteigta, bet smaidot saka: “Nu… vīrieši iziet cauri trīs fāzēm. Viņiem 20 gados loceklis ir kā ozols - varens un spēcīgs. Viņu 30-40 gados kā bērzs - lokans bet izturīgs. Pēc 50 gadiem tas ir kā ziemassvētku egle.”
Meita: “Kā Z-svētku egle??? ”
Māte: “Nu jā, mīļā. Tas ir beigts un olas kalpo vien kā dekorācija.”....................
Taču Latvijas valdība šādā situācijā izvēlas citas stratēģijas:
- Mēs iegādājamies pātagu;
- Mēs mainām jātnieku;
- Mēs sakām: “Šādi mēs ar zirgu esam jājuši vienmēr”;
- Mēs izveidojam darba grupu, lai analizētu zirgu;
- Mēs braucam komandējumos uz citām valstīm, lai analizētu, kā tur jāj ar beigtiem zirgiem;
- Mēs izveidojam īpašu uzdevumu vienību, lai beigto zirgu atdzīvinātu;
- Mēs pievienojam treniņ vienību, lai mācītos labāk jāt;
- Mēs mainām kritērijus, kas nosaka, vai zirgs ir beigts;
- Mēs apvienojam vairākus beigtus zirgus, lai tie kļūtu ātrāki;
- Mēs izveidojam kvalitātes darba grupu, lai atrastu izmantojumu beigtiem zirgiem;
- Mēs paaugstinām beigtu zirgu jāšanas kvalitātes standartus;
- Mēs salīdzinām dažādi beigtus zirgus;
- Mēs meklējam cilvēkus ārpusē, lai viņi jātu;
- Mēs paziņojam: “Neviens zirgs nevar būt tik beigts, ka ar to vairs nevarētu jāt”;
- Mēs piešķiram papildu līdzekļus zirga jaudas palielināšanai;
- Mēs veicam pētījumu, lai redzētu, vai ir pieejami lētāki konsultanti;
- Mēs iepērkam kaut ko, kas liek beigtiem zirgiem skriet ātrāk;
- Mēs paziņojam, ka mūsu zirgs ir “labāk, ātrāk un lētāk” beigts;
- Mēs ierīkojam neatkarīgu izmaksu posteni beigtiem zirgiem
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es :)
- Un zini, kam šo rakstu pārsūtīsi....
P.S. Cerams, ka te rakstītais atsauca atmiņā patīkamos brīžus.
Izkopeeju no aizliegtaa foruma linkiem :)