Forums

Vēroju šo tēmu, bet nevaru saprast - kas Bruno aiz ādas?

Pirms pāris gadiem man bija bīgls,pirmajā sezonā strādāja ļoti labi,pēc masta drīz nāca atpakaļ,bet jo kļuva vecāks jo ilgāk neatgriezās,bieži atnāca tikai dienas beigās vai nākošajā dienā,toreiz vēl navigāciju neizmantoja,sunim ļoti patika mazie dzīvnieki,zaķi ,lapsas,buki.Tagad pieturos pie krievu- eiropas laikām un esmu ar viņu darbu ļoti apmierināts.

Žanna, ja gribi iet precīzi pa asinspēdu bez saites tas nav iespējams. Te nav runa par 100m. Palaižot suni vaļā bez Garmina Tu nezini kur tas atrodas, Tu nezini kam viņš teš pakaļ, jo ja savainotā ceļu ir sķērsojis kkas svaigs vai otrādi tad nav garantijas ka suns kurš piedalās arī dzinējmedībās neizdomā ņemt svaigo. Ejot saitē aiz suņa pēc uzvedības to visu var nolasīt kas notiek. Protams ir vietas kur iet saitē ir bīstami, piemēram, kukurūzu laukā prātā nenāk iet ar suni kurš ir piesiet. Labi atgāju no tēmas, izdomā ko ar suni vēlies darīt un kādās medībās biežāk piedalies un vel skaties kādi suņi jau kolektīvā ir tad arī var pieņemt lēmumu par labu kādai no šķirnēm. Man ir bavārietis un zinu ka šī ir pamatšķirne kurai pieturēšos, doma ir par vel kādu suni lielāku, bet jānobriezt.

Kāda runa Bruno, padošu ziņu.

Manam vectēvam bija Igauņu dzinēja kucīte.
Cik atceros no stāstītā tad ļitu paklausīga bija, dzina labi un neskrēja tik tālu kā apraksīts, bet tie bija vel tie laiki kad zāle bija zaļāka un debesisi bija zilākas. Ir kaut kur bilde pat albūmos aizsvaidījusies. Tikai zinu ka pēdejos gados pēc vienām medībam kucīte palika ar trijām kājām. Cik noprotu uz kuiļa uzrāvusies bija. Bet kā saku tas bija ap 30 gadiem atpakaļ. Bet cik teica mamma tad labāka par šo kuci vectēvam nebija. Vectēvs bija ļoti aktīvs mednieks, kā arī viens no biedriem kas 60 gados izveidoja Naujenes kolektīvu. Platības cik atceros bija kādas divas reizes lielākas nekā tagad.

Mārtiņ, man vecajai taksenei (tagad sune pensijā) ir šitas- deguns zemē, garās ausis acīm priekšā. Tas ir visiem suņiem, kuri iet precīzi pa pēdu, kā sacensībās prasa. Pavada, ja kas, nevis līdzēs, bet traucēs, vienu reizi mums tā bija- ja viņa būtu pavadā, sen būtu jau medījusi citos medību laukos un, iespējams, kopā ar mani, bet bez pavadas tika cauri ar 2 lauztām ribām.

Mārtiņ, kad vedīsi pie Aigara uz aploku - dod ziņu - es gribu redzēt!

Šobrīd neko daudz nevaru uzrakstīt, jo manam bīglam ir tikai 4 mēneši, bet degunā jūtams potenciāls :) - kaķi, desu vai citu suni pa pēdām saost ir bērna spēlītes. Bet jebkurā gadījumā, kā suns neēd, neguļ vai nespēlējas, tā viņam deguns visu laiku ir pie zemes un kaut ko meklē...
+ vairāk esmu, protams, sācis arī painteresēties par šo sugu: teorētisks secinājums, ka pavada jāpērk gana gara un izturīga....un pa asins pēdu būs jāiet tikai kopā (t.i. pavadā), lai degunu neatrauj no zemes pārāk vēlu.
Protams, laiks un prakse rādīs..., bet pirmie novērojumi ir tieši tādi kā raksti: deguns zemē, baltā aste gaisā un degunu paceļ tikai tad, kad mērķis atrasts (stipri tuvu..)...

Kā ar leģendām par bīgla ožu - iet ar degunu pa zemi, kamēr ieskrien kuilim sānos???

Jānim A.
Es laikam pazīstu to Igauņa kucīti un viņas saimnieci, varu apliecināt, ka sunene strādā perfekti un ir izgājusi paklausības kursu ar ļoti labiem rezultātiem! Man jau liekas, ka tur viss ir kopā labi sakritis- gan saimnieku neatlaidīgs darbs, gan suņa labās iedzimtās īpašības, nu un vēl tas, ka kuces tomēr caurmērā ir inteliģentākas un paklausīgākas par suņupuikām.
Bruno, mūsu kolektīvā tagad ir viens bīgls. Suns gan vēl jauns, pagājušo sezonu vēl bija kucēns, bet ir ļoti perspektīvs, jau labi dzen un nāk atpakaļ. Bet vēl neko nevaru vairāk pateikt, jo, sunim paliekot vecākam, viņš var mainīties. Manējais jau arī, kamēr bija zaļš gurķis, gāja līdz mednieku līnijai un nāca atpakaļ.