Dzintar, žetons! Tas, ka ar medību suni jāstrādā daudz, ir fakts. Darbs memozīmē tikai treniņus, bet kopā būšanu mežā, lai saprastu suni un suns saprastu Tevi. Kad saimnieks iemācās ar suni sarunāties, tad jau aiziet (to, ka suns runā ar Tevi, nevienam nesaki - neiziesi medicīnisko komisiju :)).
Pastāstīšu nedaudz par savu pieredzi un novērojumiem. Pirmais dzinējs puika man uzradās tulīt kā iestājos medniekos. Zināšanu ar suņiem nekādu, bet rezultāds vienreizējs. Nekādu paklausību nemācīju, vienkārši gāju un dzinu. Tā jau nebija ka neklausīja, kautkā jau savācāmies, bet darbs mežā super. Kad dzīve mūs izšķīra, ilgu laiku nevarēju saņemties ņemt jaunu, jo baidījos ka tāda otra suņa man vairs nebūs. Pāris gadu pagāja un nejauši manā dzīvē uzradās dzinēju meitene. Sadomājos ka jāmāca baigi gudrā, izgājām Liepājā paklausības kursus, ejot pastaigās viss pēc komandām, nu pa skaisto. Tālu nekur neļāvu skriet, kaimiņiem govis un dārziņš, krūmi pilni ar bukiem utt. Rezultātā kas, sunene par daudz vaktē mani, dzen, bet netālu, meklēšanas rādiuss mazs, neatlaidīga tik ja dzīvnieks sašauts unpārāk ātri nepārvietojas. Kas vēl, mākam arī pīles nest ārā un patīk jenoti un bebri. Bet domāju ka tā universalitāte dzīšanai labumu nedod.
Šis ir turpinājums iepriekšējam. Kad sunenei uzradās kucēni, vienu puiku atstāju sev, kā saka, viens suns labs divi vēl labāk. Mācījāmies paklausību tikai tik lai varam savākties, sēdēt, blakus un šurp. Pastaigās ļauju skriet cik patīk, necenšos atsaukt, piemājas bukus dzina no sākuma ļoti tālu, bet tagad maz vai nemaz, protams ka kādreiz arī aizveras un tad aiziet. Uz pīlēm un pa bebriem neejam, ziedojamies tik dzīšanai. Rezultātā ar dzīšanu esmu apmierināts, savākties arī varam, vairāk arī neko nevēlos. Tātad mani secinājumi, ar īpašu dresūru paklausībā labāk neaizrauties, tikai tik cik lai var,savākties, par bukiem interese ar laiku zūd, ja bieži redz, bet nešauj un neļauj ošņāties vai plēst. Pīles un pārējais lai samnieka ziņā, es labāk nemācītu. Nu kaut kā tā apmēram.
Aizmirsu piebilst, pārī strādā abi ļoti labi, katrs meklē atsevišķi, bet ja kāds kautko atrod pieslēdzas arī otrs, tad gan abi var aiziet ļoti tālu. Abus ņemu tik tad ja medībās piedalāmies abi ar dēlu, tā vieglāk sameklēt ja kaut kur aizvandas. Dzīt citiem nedodam, ejam paši.
Ar medību suņa dresēšanu ir ļoti jāuzmanās. Ja grib paklausīgu cirka suni, tad , protams, bez suņu skolas neiztikt. Ar varu uzspiežot sunim paklausību, suņa instingti tiek apslāpēti. Kā teica, ja nemaldos Aigars R. - suns medībās ir "pakurls". Jā kāds man netic, tad vajag aizbraukt uz sacensībām - uz aploku. Labākos suņus ir nācies ķert ar tīklu - viņi neko nedzird - viņi redz tikai medījumu.
Vēl ir lielu kļūdu izdara tie, kas cer, ka suni rājot vai sodot par buka dzīšanu, panāks to, ka buku suns nedzīs. Es šādu kļūdu izdarīju, cerēdams atradināt LDZ no buku dzīšanas. Suns saprata to savādāk, - ja saimnieks negribu, ka dzenu, tad nedzīšu. Pagāja pāris gadi, kamēr viņš saprata, ka aizliegums uz citiem zvēriem neattiecas.
Secinājumi, ko esmu izdarījis - ja negrib, lai suns dzen buku, tad buku nekad nedrīkst šaut sunim redzot, nekad sunim nerādīt buka gaļu, ādu u.t.t. Problēmas sākās tad, kad sākām aktīvāk medīt briežus - ,vismaz mani suņi, atkal sāk izrādīt interesi par bukiem.
Zinu būs tādi, kas apgalvos, ka medību suns ir jādresē, jāpiespiež būt paklausīgam... To parasti saka tie, kam suņu nav vai arī ir , bet medībām nederīgi. Paši šādu suņu īpašnieki uzskata, ka viņu suņi ir labi mednieki... :)))))
P.S. Piebildīšu, kad es gribēju savu nepaklausīgo lauku - izcilu plejboju vest uz suņu skolu, instruktors teica, ka medību suņi viņš neņemšot. Viņš varot ņemt, bet es pats pēc tam to varot nožēlot.
Vēl piebildīšu - medību suni dresē medības, medības un vēlreiz medības. Lai suni izmācītu par labu mednieku nedrīkst suni nevest uz mežu. Ar suni mežā ir jāiet katru nedēļu, saimnieks nedrīkst sevi žēlot. Ir jāiet vienalga ir labs laiks vai slikts, saimnieks ir slims vai vesels - ir jāiet uz mežu. Tad arī izaugs labs medību suns.
Gunti,vecu anekdoti gribi?Poručikam Rževskim prasa kā izskaidrot Jūsu panākumus pie sievietēm,Rževskis atbild,elementāri-pieju un pieklājīgi jautāju,vai drīkst Jums ie......t?Apžēliņ poručik tā tak var dabūt pa ģīmi,teorētiski var,atbild poručiks,bet parasti ie......u!Morāle:nepanes joku ar piparu ,nelien veču forumā,varēsi smuki atkosties ,būsi savējā!:D:D:D
Par to tīklu - manējo Rūdi pusotra gada vecumā pie Aigara trīs vai četras stundas ķērām - beigās kuilis iekrita dubļos uz sāna:) Ko tikai mēs tur nedarījām, lai suni dabūtu nost - bezcerīgi, bet beigās patšam apnika. Vasaras izstādē (turpat Dālderos) izmaucās no siksniņas un pie kuiļa prom. Mežā tieši tik pat traks, bet kaut kā iemācījāmies saprasties, tad jau bija kaifs.
Vēl ir lielu kļūdu izdara tie, kas cer, ka suni rājot vai sodot par buka dzīšanu, panāks to, ka buku suns nedzīs. Es šādu kļūdu izdarīju, cerēdams atradināt LDZ no buku dzīšanas. Suns saprata to savādāk, - ja saimnieks negribu, ka dzenu, tad nedzīšu. Pagāja pāris gadi, kamēr viņš saprata, ka aizliegums uz citiem zvēriem neattiecas.
Secinājumi, ko esmu izdarījis - ja negrib, lai suns dzen buku, tad buku nekad nedrīkst šaut sunim redzot, nekad sunim nerādīt buka gaļu, ādu u.t.t. Problēmas sākās tad, kad sākām aktīvāk medīt briežus - ,vismaz mani suņi, atkal sāk izrādīt interesi par bukiem.
Zinu būs tādi, kas apgalvos, ka medību suns ir jādresē, jāpiespiež būt paklausīgam... To parasti saka tie, kam suņu nav vai arī ir , bet medībām nederīgi. Paši šādu suņu īpašnieki uzskata, ka viņu suņi ir labi mednieki... :)))))
P.S. Piebildīšu, kad es gribēju savu nepaklausīgo lauku - izcilu plejboju vest uz suņu skolu, instruktors teica, ka medību suņi viņš neņemšot. Viņš varot ņemt, bet es pats pēc tam to varot nožēlot.