Aprīkojums: Benelli M2 (12x76 plus paradokss), IŽ-54 (12x70), MC 20-01 (20x70)
Suņi: Taksis Tedis
16.02.2011. 09:20
Lai mēle nokalst tam, kurš apgalvo, ka medības ir hobijs! Palasi savas MA un MVA aizmugurē, kas tur rakstīts. Palasi definīciju likumā, kas ir medības. Kas ir medību resursu ilgtspējīga apsaimniekošana? Kur ir kaut viens vārds par hobiju/vaļasprieku bez atbildības? Medības ir darbs, tā ir saimniekošana, kas sagādā prieku visās tā stadijās. Ja vien to veic ar izpratni un atbildības sajūtu. Bet ne hobijs. Hobijs ir kāršu spēle piekdienās vai marku krāšana. Tieši dēļ šitādiem atsevišķiem hobijniekiem patreiz arī sanāk cepties pa postījumu jautājumu.
Aprīkojums: H&K 2000 SLB (30-06), Savage (223), IŽ 57
Suņi: Krievu Eiropas laika- Bārts, Latvijas Dzinējsuns Dārts Veiders
Medību trofejas: 93
16.02.2011. 09:34
Juri! Neizrauj vienu punktu no konteksta!!! Medibas ir HOBIJS, bet tads kas saistits ar lielu atbildibu! Kas ari talakajos punktos starp citu bija rakstits!
Ja tu uzskati ka tas nav hobijs tad ludzu pamato vai mes esam profesionali mednieki (partiekam no sis nodarbes iegutajiem labumiem), varbut mes esam brivpratigie sejumu sargi (par vedera tiesu, sanemot alga nomedito galu)?
????
Medibas ir brivpratiga nodarbe!!! Neviens nespiez nemt ugunspagali un skraidit pa krumiem :)))
Un padoma kas notiks ar lauksaimniecibas platibam, ja sie brivpratigie (hobija) mednieki vina diena pateiks visi "paldies par uzmanibu!" un uz mezu vairs neies!? Kas notiks ar Latvijas lauksaimniecibas parpalikumiem?
Padomijas laika kad vel biju tikai dazus gadus vecs atceros ka senci srgaja savus laukus; kartupelu laukam apkart bija elektriskais gans, plus vel kads visu laiku gaja gulet uz siena gubu un sargaja klatiene, karinaja bundzas, dezdinaja kautkadus meslus lai ar smaku aizbaiditu...! Tagad zemnieks iesej labibu un velas lai tur meza dzivnieki neradas...! Jebkurs mednieks var apgalvot to ka ir piedzivojis situaciju kad menesi no vietas var sedet un neko nesagaidit vienu dienu neatnakt un tiesi taja nakti cukas uztaisis tur tadu karalauku ka maz neliksies...! Domaju ka zemniekiem pasiem ari nedaudz vairak japadomaa par to lai saglabatu razu, domaju ka iespejas ir pietiekosas...!
Varbu esmu palaidis garam bet kas ir ar sejumu apdrosinasanam, pret meza lopu kaitejumu nedrosina, zinu ka pret kaimina govim vareja apdrosinat, taja gadijuma apdrosinataji piedzina no kaimina......!?!?!?!?!?!?!?!
Pēc teorētiskām diskusijām un dažādu situāciju analīzes pamazām izkristalizējas iespējamie risinājumi.
Ir daži fundamentāli punkti, uz kuriem var būvēt korektu mehānismu, prezumējot, ka jebkura uzņēmējdarbība ir riskanta, bet svarīgi ir definēt risku līmeņus, un pieņemot, ka jebkurš uzņēmējs rīkojas kā gādīgs saimnieks, šos riskus apzinās un veic saprātīgus pretpasākumus:
1.lauksaimniecībā postījumi ir neizbēgami, taču būtisks ir to apmērs.
2.postījumu apmērs var būt niecīgs jeb risks pieņemams. Noteikti ir metodoloģija, kā aprēķināt, cik % vai absolūtā izteiksmē no katras konkrētās kultūras ir akceptējamais riska lielums, kas ir dabisks un "parasts" zudums un kas jāņem vērā nodarbojoties ar konkrētā veida uzņēmējdarbību;
3.postījumu apmērs var pārsniegt šo akceptējamo robežu - tādā gadījumā ir jāvērtē, cik ļoti tā tiek pārsniegta, proti, kādi ir virsnormas zaudējumi.
4.atkarībā no tā, var meklēt efektīvākos novēršanas un kompensācijas mehānismus, izvērtējot, cik, par ko un kurš ir atbildīgs, līdz pat tam, ka konstatējot viena konkrēta medību tiesību lietotāja sistēmatisku neizdarību, konkrētajā iecirknī nosakāms ārkārtas stāvoklis.
Un tagad piemēri:
->ir platības, kurās meža cūku blīvuma dēļ tiek uzrakti pat māju pagalmi. Parasti iemesls šādam dzīvnieku blīvumam ir nejēdzīga pārbarošana, kas veicina koncentrāciju un nejēdzīga medīšana. Vienkārši sakot - bardaks. Lūk šādiem gadījumiem noteikti virs konkrētā medību tiesību lietotāja galvas būtu jāpakar Damakla zobens ārkārtas situācijas ieviešanas veidā. Domāju, ka ar to pietiktu, lai problēmas atrisinātos pašas no sevis. Jo ārkārtas stāvoklis nozīmē ārkārtas risinājumus.
->ir platības, kurās ir pamatā meži un kurās dzīvnieku blīvums varbūt nav ārjēdzīgs, taču mākslīgi barojot tas noteikti ir lielāks nekā būtu pie dabiskās barības bāzes. Konkrētajās platībās praktiski lauksaimnieku nav un tātad - nav arī postījumu. Bet - blakus platībās postījumi notiek, jo dzīvnieki dodas sirojumos. Ja šāds medību tiesību lietotājs vēl publiski pauž, ka ilgstoši nomedī tikai, piemēram, 50% limita - tad šāds gadījums faktiski atkal pakļaujas ārkārtas situācijas ieviešanai.
No pēdējā gadījuma arī izriet, ka nevar automātiski prasīt atbildību no tā medību tiesību lietotāja, kura platībās atrodas postītais lauks - jo viņiem var nebūtu reālu konktroles iespēju blakus iecirknī. Un tātad - katrs gadījums individuāli jāvērtē. Pašreizējā sistēmā VMD varētu būt šis vērtētājs un lēmuma pieņēmējs.
Par zaudējumiem - tie nebūtu jāregulē administratīvi, jo jau tagad, šodien, katram ir tiesības slēgt līgumu, tajā paredzot attiecīgas klauzulas. Pie kam ne tikai tīri finansiālu atbildību, bet arī, piemēram, pienākumu lauksaimniekam informēt medību tiesību lietotāju par postījumu sākumu, par izmantoto pretlīdzekļu veidu un skaitu, u.tml.
Tomēr, tā kā zaudējumu apjomu rēķinot jāņem vērā ir ne tikai sēklas, degvielas, darba, ķīmijas u.c. tiešās izmaksas, bet arī negūtā peļņa, kura ir tieši atkarīga gan no konkrētās vietas apstākļiem, gan arī šķirnes ražības, laika apstākļiem un - konkrētā uzaudzētā vidējās cenas ražas novākšanas brīdī, tad nepieciešams kāds eksperts, kurš minētos zaudējumus sarēķina. Lai aprēķini būtu korekti, nepieciešams, lai sākotnējie dati būtu pēc iespējas pilnīgāki. Tātad, lauksaimniekiem pašiem vajadzētu izstrādāt kritēriju kopumu, kā un ko dokumentēt, kā, kas un pēc kādas metodoloģijas ievāks informāciju, kas pārbaudīs, u.tml.
Mežsaimniecībā ir mazliet savādāk, jo tur aprēķini galvenokārt tomēr balstās uz tiešajām stādmateriāla un darba izmaksām un pieņēmumiem, jo pirksta resnuma vai tievāka kociņa tirgus vērtība ir grūti nosakāma.Tomēr, esmu pārliecināts, attiecīgie eksperti visu var formalizēt.
Kā redzams, situācija nav triviāla, tātad, te neder triviāls viena panta grozījums, bez maz vai prasot, lai mednieks lasa kolorado vaboles...
Papildus jautājums ir par dzīvnieku (gan medījamo, gan nemedījamo) piederību, jo pašreizējā prakse nav īsti korekta.
Jau pasos pirmssakumos ir pielauta kluda, patiesiba nav pilnigi nekada pamata prasit atbildibu no tiesibu lietotaja, ligumi te ir, te nav, zemes ipasnieki mainas, cuku bars atnak no kaiminu kolektiva un vairak neradas kapec, lai mednieks butu tas malejais kas segtu zaudejumus, piemeram mednieku klubs ir bezpelnas organizacija, ar komercmedibam nenodarbojas, biedru nauda knapi pietiek ziema lai piebarotu dzivniekus un pavasari ko iesetu...! No kaadiem lidzekliem lai sedz zaudejumus, tad jau laimigi tie klubi kuru apkaime, lauksaimnieciba sen jau ka ir mirusi un vienigie kaski var sanakt tikai ar piemajas darziem...!!!
Pilnībā atbalstu Zariņa Andra versiju, medības ir un paliks HOBIJS! Vismaz vairums mednieku! Arni, Tu uzskaitīji savā komentārā postījumu metodikā kā un ko rēķināt????? Es iesaku, tad ja to s... lauku meža malā mednieku kopa nosargā, un nenoposta tad zemnieks no savas iegūtās pelņas padalās un nosedz medniekam ieguldīto materiālo pusi, ko, nebūtu slikti, varbūt vispār mums visiem, kas esam mednieki vieglāk, par kaut kādu TARIFU (nu tā no 500Ls - 1000Ls atjarībā no reģiona) iet un šiem sargāt tikai laukus, kam mums visiem savus maizes darbus.... man tas apmierinātu, tad pat uz tā lauka varētu dzīvot......
Vīri, murgaini visi tie postījumu pasākumi, vai tie zemnieki apjēdz, ka nogremdēs parastos kolektīvu, bet to zvēru tik un tā būs......... un viņi ēdīs!!!! Laikam pie mums tā pieņemts iespļaut traukā nu kura pats streb!
Te iepriekš pieminētos kolektīvus, kur lopu pa daudz vai šauj 50%, vai tad tie nav apzināmi un atrodami, kas čakarē visu pasākumu, neticu, bet visi tā pa kluso caur puķītēm runā, tos izvest baltā dienas gaismā un tiem arī piemērot sankcijas, kalab uz kaut kādu, atvainojos auveru pamata jāsačakarē visa pastāvošā iekārta. Ja nevar ietekmēt nekādi, tad nafig, pieņemt sankcijas līdz nu kaut vai kluba aizvēršanai.
Problēmas sakne ir dažu "kolektīvu" augstprātīgā attieksme, faktiski - ne vairāk kā 10% problēma nu eskalēta un var skart pārējos 90%.
Metodiku es nedomāšu - lai to domā konkrētās jomas profesionāļi, priekš tam viņi taču ir.
Man ir būtiski redzēt konkrētus un pārbaudāmus kritērijus un saprātīgus kompromisus, nevis to sviestu, kas pašreiz ir redzams - ka mednieks par brīvu tiks izmantots konkrēta biznesa interesēs, pie kam biznesamenim no sevis noņemot jebkuru saprātīgu riska akceptu un gādīga un rūpīga saimnieka rīcibu.
Vai medības ir tikai hobijs? Noteikti nē, medības ARĪ ir hobijs. Bet tā ir brīvprātīga vairāku pienākumu uzņemšanās.
Neviens nespiež būt par mednieku. Gribi vizināties - velc ragaviņas.
Vēlreiz aicinu - netrivializēt konkrēto problēmu. Ir jāatrod zelta vidusceļs, tā, lai abas puses ir atbildīgas samērīgi, ka nozīmē, ka uzņēmējdarbības veicēja atbildība ir lielāka, ja vien mednieks nerīkojas augstprātīgi un egoistiski.
Nedz lauksaimniekam ir pienākums nodrošināt mednieku hobiju, tas ir - barot medījamos dzīvniekus, nedz mednieka pienākums ir par velti lauksaimniekam nodrošināt apsarga pienākumus!
Ja tu uzskati ka tas nav hobijs tad ludzu pamato vai mes esam profesionali mednieki (partiekam no sis nodarbes iegutajiem labumiem), varbut mes esam brivpratigie sejumu sargi (par vedera tiesu, sanemot alga nomedito galu)?
????
Medibas ir brivpratiga nodarbe!!! Neviens nespiez nemt ugunspagali un skraidit pa krumiem :)))
Un padoma kas notiks ar lauksaimniecibas platibam, ja sie brivpratigie (hobija) mednieki vina diena pateiks visi "paldies par uzmanibu!" un uz mezu vairs neies!? Kas notiks ar Latvijas lauksaimniecibas parpalikumiem?
Ir daži fundamentāli punkti, uz kuriem var būvēt korektu mehānismu, prezumējot, ka jebkura uzņēmējdarbība ir riskanta, bet svarīgi ir definēt risku līmeņus, un pieņemot, ka jebkurš uzņēmējs rīkojas kā gādīgs saimnieks, šos riskus apzinās un veic saprātīgus pretpasākumus:
1.lauksaimniecībā postījumi ir neizbēgami, taču būtisks ir to apmērs.
2.postījumu apmērs var būt niecīgs jeb risks pieņemams. Noteikti ir metodoloģija, kā aprēķināt, cik % vai absolūtā izteiksmē no katras konkrētās kultūras ir akceptējamais riska lielums, kas ir dabisks un "parasts" zudums un kas jāņem vērā nodarbojoties ar konkrētā veida uzņēmējdarbību;
3.postījumu apmērs var pārsniegt šo akceptējamo robežu - tādā gadījumā ir jāvērtē, cik ļoti tā tiek pārsniegta, proti, kādi ir virsnormas zaudējumi.
4.atkarībā no tā, var meklēt efektīvākos novēršanas un kompensācijas mehānismus, izvērtējot, cik, par ko un kurš ir atbildīgs, līdz pat tam, ka konstatējot viena konkrēta medību tiesību lietotāja sistēmatisku neizdarību, konkrētajā iecirknī nosakāms ārkārtas stāvoklis.
Un tagad piemēri:
->ir platības, kurās meža cūku blīvuma dēļ tiek uzrakti pat māju pagalmi. Parasti iemesls šādam dzīvnieku blīvumam ir nejēdzīga pārbarošana, kas veicina koncentrāciju un nejēdzīga medīšana. Vienkārši sakot - bardaks. Lūk šādiem gadījumiem noteikti virs konkrētā medību tiesību lietotāja galvas būtu jāpakar Damakla zobens ārkārtas situācijas ieviešanas veidā. Domāju, ka ar to pietiktu, lai problēmas atrisinātos pašas no sevis. Jo ārkārtas stāvoklis nozīmē ārkārtas risinājumus.
->ir platības, kurās ir pamatā meži un kurās dzīvnieku blīvums varbūt nav ārjēdzīgs, taču mākslīgi barojot tas noteikti ir lielāks nekā būtu pie dabiskās barības bāzes. Konkrētajās platībās praktiski lauksaimnieku nav un tātad - nav arī postījumu. Bet - blakus platībās postījumi notiek, jo dzīvnieki dodas sirojumos. Ja šāds medību tiesību lietotājs vēl publiski pauž, ka ilgstoši nomedī tikai, piemēram, 50% limita - tad šāds gadījums faktiski atkal pakļaujas ārkārtas situācijas ieviešanai.
No pēdējā gadījuma arī izriet, ka nevar automātiski prasīt atbildību no tā medību tiesību lietotāja, kura platībās atrodas postītais lauks - jo viņiem var nebūtu reālu konktroles iespēju blakus iecirknī. Un tātad - katrs gadījums individuāli jāvērtē. Pašreizējā sistēmā VMD varētu būt šis vērtētājs un lēmuma pieņēmējs.
Par zaudējumiem - tie nebūtu jāregulē administratīvi, jo jau tagad, šodien, katram ir tiesības slēgt līgumu, tajā paredzot attiecīgas klauzulas. Pie kam ne tikai tīri finansiālu atbildību, bet arī, piemēram, pienākumu lauksaimniekam informēt medību tiesību lietotāju par postījumu sākumu, par izmantoto pretlīdzekļu veidu un skaitu, u.tml.
Tomēr, tā kā zaudējumu apjomu rēķinot jāņem vērā ir ne tikai sēklas, degvielas, darba, ķīmijas u.c. tiešās izmaksas, bet arī negūtā peļņa, kura ir tieši atkarīga gan no konkrētās vietas apstākļiem, gan arī šķirnes ražības, laika apstākļiem un - konkrētā uzaudzētā vidējās cenas ražas novākšanas brīdī, tad nepieciešams kāds eksperts, kurš minētos zaudējumus sarēķina. Lai aprēķini būtu korekti, nepieciešams, lai sākotnējie dati būtu pēc iespējas pilnīgāki. Tātad, lauksaimniekiem pašiem vajadzētu izstrādāt kritēriju kopumu, kā un ko dokumentēt, kā, kas un pēc kādas metodoloģijas ievāks informāciju, kas pārbaudīs, u.tml.
Mežsaimniecībā ir mazliet savādāk, jo tur aprēķini galvenokārt tomēr balstās uz tiešajām stādmateriāla un darba izmaksām un pieņēmumiem, jo pirksta resnuma vai tievāka kociņa tirgus vērtība ir grūti nosakāma.Tomēr, esmu pārliecināts, attiecīgie eksperti visu var formalizēt.
Kā redzams, situācija nav triviāla, tātad, te neder triviāls viena panta grozījums, bez maz vai prasot, lai mednieks lasa kolorado vaboles...
Papildus jautājums ir par dzīvnieku (gan medījamo, gan nemedījamo) piederību, jo pašreizējā prakse nav īsti korekta.
Vīri, murgaini visi tie postījumu pasākumi, vai tie zemnieki apjēdz, ka nogremdēs parastos kolektīvu, bet to zvēru tik un tā būs......... un viņi ēdīs!!!! Laikam pie mums tā pieņemts iespļaut traukā nu kura pats streb!
Metodiku es nedomāšu - lai to domā konkrētās jomas profesionāļi, priekš tam viņi taču ir.
Man ir būtiski redzēt konkrētus un pārbaudāmus kritērijus un saprātīgus kompromisus, nevis to sviestu, kas pašreiz ir redzams - ka mednieks par brīvu tiks izmantots konkrēta biznesa interesēs, pie kam biznesamenim no sevis noņemot jebkuru saprātīgu riska akceptu un gādīga un rūpīga saimnieka rīcibu.
Vai medības ir tikai hobijs? Noteikti nē, medības ARĪ ir hobijs. Bet tā ir brīvprātīga vairāku pienākumu uzņemšanās.
Neviens nespiež būt par mednieku. Gribi vizināties - velc ragaviņas.
Vēlreiz aicinu - netrivializēt konkrēto problēmu. Ir jāatrod zelta vidusceļs, tā, lai abas puses ir atbildīgas samērīgi, ka nozīmē, ka uzņēmējdarbības veicēja atbildība ir lielāka, ja vien mednieks nerīkojas augstprātīgi un egoistiski.
Nedz lauksaimniekam ir pienākums nodrošināt mednieku hobiju, tas ir - barot medījamos dzīvniekus, nedz mednieka pienākums ir par velti lauksaimniekam nodrošināt apsarga pienākumus!