Nevajag jau nu tik slimīgi uztvert. Es jau saprotu, ja būtu pastāstījis tā kā bija patiesībā, nebūtu tik interesanti, bet nu vienīgi biškiņ ta ka jāsprot robeža.
Godīgi sakot es pats nobrīnījos ka tik tuvu varēju pienātk, jo parasti pie 200m jau rukši rokas kājās un aiziet protm, bet kā toreiz tik tuvu izdevās pienākt es pats nesaprotu 100% jo vējš jā man sejā pūta, un gāju pa smilšainu ceļu, bet tā čāpstināšana jau bija dzirdama ap 200m, var būt vēlreiz saku ka lielākoties čāpstināšana ļāva pielavīties tik tuvu rukšiem. Godīgi sakot kad stāvi un redzi ka no tevis tik tuvu stāv rukši, rokas un kājas sāk trīsēt, adrenalīns savu dara. Pat vienu brīdi bail palika, lai tikai virsū skriet negrasītos.
Šogad vispār bija vasara piedzīvojumu pilna. Uzrāvos uz sivēnmātes nejauši ejot pa nenopļautu zāles kalnu, bet tur stāv un blisina acis cūku mamma ar 4 mazajiem, es no viņas skriešus, viņa no manis, tikai nesaprotu kāda vella pēc mazie sāka skriet ne pēc mammas, bet pēc manis, adrenalīns bija afigetj kāds, jo es ātrāk mēģinu aizskriet no viņiem ,jo šiem sīkie man ātrāk pakaļ skrien, labi ka mamma bija vēl jauna, tā norautos par to!!!
Otrs gadījums ir ar šo iepriekšminēto rukšu mammu, viņai bija 12 sīkie, daudzi mednieki to redzēja! kā arī vienreiz bija atgadījums. Piebraucu pie viena lauka, tas ir tajā vietā rukšiem vēl parragri kaut ko meklēt auzas ar zirņiem tikai vēl sāk ziedēt. Bet bet no tās vietas kur atstāju auto jānotiet vēl kaut kur 300m līdz otram auzu un zirņu laukam, bet tur jau auzas sen sulojas, un zirņi pākstīs sāka briezt. Agrs rīts, vēl knapi kaut ko var saredzēt, var teikt pārāk tumš lai ar aci tālāk par 50m kaut ko saredzēt, piebraucu pie lauka, izkāpju, uzlieku signalizāciju, klusajā režīmā un domāju tulīt iešu uz otru lauku, dzirdu no aizmugures kaut kas čāpstinās un pie tam netālu kādi 50m, nobrīnījos jo kā tad tā, šeit piebraucu, izkāpu ārā, ņēmos ar auto, bet šis te vēl čāpstinās. Sāku pa druskai pieiet klāt, bet vēl pagrūti kaut ko saredzēt, eju pa smilšaino ceļu, jo pa smiltiņām labi un klusi var pārvietoties. pienāku pie lauka kur tas čāpstinās, dzirdu bet neredzu, blakus ir siena rullis, uzlīdu uz tā, tas vienalga čāpstina, vienkārši esmu šokā par to ka viņš mani nedzird. Apstājos uz siena ruļla, meģinu optikā kaut ko sakskatīt, vēl redzēt kaut ko grūti, auzas ir augstākas par jostas vietu, ar katru brīdi ruksis pieiet tuvāk un tuvāk uz manu pusi, beigās tomēr saoda mani un aiziet uz krūmiem. Tomēr izdevās vēlāk protams pēc pāris nedēļām to ruksi piemānīt un nomedīt, trofeja ir redzama trofeju sadaļā kā arī viņa ilkņi!, ar pienāca pie manis 15m, pats sēdēju tornī, bija vēl gaišs, vējš pūta no ziemeļu puses, tāpēc tik tuvu pienāca.
Tulīt sāks varu saderēt apsmiet, kā tad tā, tas nav iespējams, un vispār kur ir pierādījumi. Mednieku pasakas, bet es vēlreiz saku ka pats brīnos ka rukši mani nesaoda, tāpēc saku ka šī vasara ir piedzīvojumu pilna!!!
Kā saka ticiet vai ne, bet tā bija, un prieks par to ka tas bija, jo būs ko atcerēties loti ilgi!
Var būt vēl ietekmēja arī tas faktors ka tajā vietā rukši netika intensīvi šaudīt un mazāk uzmanības pievērs visam tam, citā vietā pa gabalu joza ja sajūt kaut ko, bet šeit pat viens kolēģis brīnījas ka tik tuvu var pielaist, ja protams klusām un pret vēju iet. Un vēl aizmirsu pierakstīt kad nomedīju to lielo ruksi, un gājām to vilkt ārā, bija ļoti labi dzirdams un pie tam netālu nepilni 100m kā citi rukši barojas tajā pašā laukā, kā saka ja gribas ēst un tevi nav sajutuši pie vienas vietas viss, kaut arī mēs trijatā apspriedām nomedīto ruksīti, tas viņiem nemaisīja mieloties ar graudiem!!!!
Daini un visiem kas netic, ja jums tā nav gadījies, tad nav ko arī rakstīt ka tas ir slimi murgi vai vēl kaut kas, jo es to esmu piedzīvojis, jā video līdzi nebija, jo taču jums jābūt pierādījumiem ka var tik tuvu pienākt, savādāk neticēsiet, atkal teiksiet, fantāzija vai vēl nezin kas, tāpēc pat nemēģināšu pārliecināt, galvenais ka kolēgi ar ko medos paši pārliecinājās ka ir iespēja tik tuvu pienākt pie viņiem!
Tāpēc vēlreiz atkārtojos ticiet vai ne, bet piedzīvots viss iepriekš aprakstītais ir 100% patiesa info.
Aldi, tas nemaz nau tik grūti. Ar lomiku dziļu caurumu zemītē un kukurūzu iekšā.Kad kuilim tik dibens no bedres laukā ej klāt . Mans kolēģis tā izdarīja , tik nespēra ,bet uzsauca"hei" .Protams, kuili apēdām.
Nu veči medībās vispēr esat bijuši Daini un Normund? Cik reizes tik nav pieiets kviešu laukā pie cūku mammas ar sivēniem!!! Smejaties jūs, bet tā ir, jo sivēni, kad iet pa kviešiem ir ļoti skaļi un cūka barodamās nedzird!!! Ir gadījumi, ka mednieks dziedādams iet no lauka, lai tik nesatiktos ar cūku mammu:)))))
Reiz velkot no pa kviešiem tikko nošautu veprīti piegāju klāt uz metriem 20-30 vēl diviem,laikam odu pēc cūkas:)un to šlūcošo skaņu šie nesaprata:).Nešāvu-tovakar pietika:).Vēl ir variants ka vienam iznāca cūkas pēc tam kad viena zelta alus bundža bija izdzerta un nomesta zem sēdekļa un otra tikko atkorķēta-laikam alus garšo ne tikkai medniekiem!
Daini var būt pamēģini veltīt pa vasaru tikai rukšu medībās, iemācīties uz visiem 100% teritoriju kur medies, novērot 100% valdošo vēju virzienus, vēl tas kā būtu labāk pārvietoties lai tevi nesadzirdētu, protams pats idēālākais varinats ir smiltis, jo neizdala skaņu, pamosties katru rītu vēl ar tumsu un tad no kādām 10 reizēm var būt sanāks pieiet tik klusi un nepamanīti. Vēl jautājums vai tu esi trāpījies uz lauka kur rukši tā barojas ka skaņa no viņiem ir jau pa labu gabalu dzirdama, tas nav tā ka izdzirdēji un mierīgā solī pienāci, bet tikai pielavoties, bet atceroties atgadījumu kad kā jau Kaspars rakstīja pienācās ar dziesmām gar meža un lauku iet lai uz rukšiem neuzrautos, jo bija gadījumi kad nejauši varēja uzrauties uz tiem un tur maz trūka līdz tiem ne 5 m, bet kādiem 15 -20m. Atceros toreiz vēl biju padsmit gadus jauns un kā bailēs skrēju kad uzrāvos uz rukšiem, es no viņiem viņi no manis muka. domāju tajā momentā ja kāds nomērītu ātrumu ar kādu skrēju, tad pasaules rekordu uzstādītu. Bailēs daudz ko var sadarīties, un tikai brīnies kā tas sanāca.
Šogad vispār bija vasara piedzīvojumu pilna. Uzrāvos uz sivēnmātes nejauši ejot pa nenopļautu zāles kalnu, bet tur stāv un blisina acis cūku mamma ar 4 mazajiem, es no viņas skriešus, viņa no manis, tikai nesaprotu kāda vella pēc mazie sāka skriet ne pēc mammas, bet pēc manis, adrenalīns bija afigetj kāds, jo es ātrāk mēģinu aizskriet no viņiem ,jo šiem sīkie man ātrāk pakaļ skrien, labi ka mamma bija vēl jauna, tā norautos par to!!!
Otrs gadījums ir ar šo iepriekšminēto rukšu mammu, viņai bija 12 sīkie, daudzi mednieki to redzēja! kā arī vienreiz bija atgadījums. Piebraucu pie viena lauka, tas ir tajā vietā rukšiem vēl parragri kaut ko meklēt auzas ar zirņiem tikai vēl sāk ziedēt. Bet bet no tās vietas kur atstāju auto jānotiet vēl kaut kur 300m līdz otram auzu un zirņu laukam, bet tur jau auzas sen sulojas, un zirņi pākstīs sāka briezt. Agrs rīts, vēl knapi kaut ko var saredzēt, var teikt pārāk tumš lai ar aci tālāk par 50m kaut ko saredzēt, piebraucu pie lauka, izkāpju, uzlieku signalizāciju, klusajā režīmā un domāju tulīt iešu uz otru lauku, dzirdu no aizmugures kaut kas čāpstinās un pie tam netālu kādi 50m, nobrīnījos jo kā tad tā, šeit piebraucu, izkāpu ārā, ņēmos ar auto, bet šis te vēl čāpstinās. Sāku pa druskai pieiet klāt, bet vēl pagrūti kaut ko saredzēt, eju pa smilšaino ceļu, jo pa smiltiņām labi un klusi var pārvietoties. pienāku pie lauka kur tas čāpstinās, dzirdu bet neredzu, blakus ir siena rullis, uzlīdu uz tā, tas vienalga čāpstina, vienkārši esmu šokā par to ka viņš mani nedzird. Apstājos uz siena ruļla, meģinu optikā kaut ko sakskatīt, vēl redzēt kaut ko grūti, auzas ir augstākas par jostas vietu, ar katru brīdi ruksis pieiet tuvāk un tuvāk uz manu pusi, beigās tomēr saoda mani un aiziet uz krūmiem. Tomēr izdevās vēlāk protams pēc pāris nedēļām to ruksi piemānīt un nomedīt, trofeja ir redzama trofeju sadaļā kā arī viņa ilkņi!, ar pienāca pie manis 15m, pats sēdēju tornī, bija vēl gaišs, vējš pūta no ziemeļu puses, tāpēc tik tuvu pienāca.
Tulīt sāks varu saderēt apsmiet, kā tad tā, tas nav iespējams, un vispār kur ir pierādījumi. Mednieku pasakas, bet es vēlreiz saku ka pats brīnos ka rukši mani nesaoda, tāpēc saku ka šī vasara ir piedzīvojumu pilna!!!
Kā saka ticiet vai ne, bet tā bija, un prieks par to ka tas bija, jo būs ko atcerēties loti ilgi!
Var būt vēl ietekmēja arī tas faktors ka tajā vietā rukši netika intensīvi šaudīt un mazāk uzmanības pievērs visam tam, citā vietā pa gabalu joza ja sajūt kaut ko, bet šeit pat viens kolēģis brīnījas ka tik tuvu var pielaist, ja protams klusām un pret vēju iet. Un vēl aizmirsu pierakstīt kad nomedīju to lielo ruksi, un gājām to vilkt ārā, bija ļoti labi dzirdams un pie tam netālu nepilni 100m kā citi rukši barojas tajā pašā laukā, kā saka ja gribas ēst un tevi nav sajutuši pie vienas vietas viss, kaut arī mēs trijatā apspriedām nomedīto ruksīti, tas viņiem nemaisīja mieloties ar graudiem!!!!
Tāpēc vēlreiz atkārtojos ticiet vai ne, bet piedzīvots viss iepriekš aprakstītais ir 100% patiesa info.